Par podu

Pa pasauli mūsu, kur viss ir tik strauji
Mašīnas rūc un pagalmos ir kaujas
Lēni, lēni, Atis ceļu mēro
Uz pagasta centru ar kumeliņu bēro

Čīkstēja rati un vērojot skatu
Viņš pieglauda matus, un padomāja: “Āāā
Vēl jātiek līdz tirgum, jāpaņem pirkumi
Jāpabaro zirgu, nu, kaut kā tā”

Garāmbraucēji taurē un sauc
Apdzen pajūgu, riepas tik kauc, lai kauc
Garāmbraucēji taurē un sauc
Stūri rausta un uzacis rauc, lai rauc

Miests aiz miesta, viss iet kā pa sviestu
Līdz vajadzības spiests Atis liek zirgam stāt
Stāv, kaut ko bakstās, redz māla podu
Domā: “kas tas tāds?”, un pieiet tam klāt

Tai podā bij’ lati, tas Atim sāk patikt
Viņš pieglauda matus, un padomāja: “Wow
Te atlikt var tirgu, laist vaļā zirgu
Ir iespēju virkne”, un priekā sāk kaukt

Garāmbraucēji taurē un sauc
“Ko viņš stāv, te stāvēt nav ļauts”, nav ļauts
Garāmbraucēji taurē un sauc
“Nē, tu paskaties, vai tas nav viens pauts?”, jā nav

Bet tie, kam vēl uz lūpām piens vai mācīt var un spriest
Par to vai katrs pagrieziens ir tas, kur iekšā griest?
Bet tie, kam vēl uz lūpām piens vai mācīt var un spriest
Par to vai katrs pagrieziens ir tas, kur iekšā griest?

Hmm, tātad podā bij’ lati, kas Atim tā patīk
Bet pirms palaist zirgu, no priekiem tiek žirgts
Viņš apsēdās mirkli pasapņot kā

Viņš paņemtu podu, pa taisno uz bodi
Pie smalkākā skrodera, kur jaunākās modes
Un tie, kas man koda, nu atdos man godu
Ja izspruktu lode, es izbēgtu sodus

Bet redz, kas par jodu, kur dālderi rodas
Parādās kodes un kāds mani nodos
Kaut ar zin’ vienalga, jo nauda tak valda
Un man tak būs dāmas, tās burvīgās dāmas

Bet tām līdzi drāmas, un nav dzīves rāmas
Un nav dzīves rāmas?

Attapās Atis jau tikai pie ratiem
Bez poda un latiem, vēl brīdi viņš stāv
Pārdomās klusi, atskatījās drusku
Tad pārmeta krustu un atsāka braukt

Bet tie, kam vēl uz lūpām piens vai mācīt var un spriest
Par to vai katrs pagrieziens ir tas, kur iekšā griezt?

Čīkstēja rati uz lielceļa platā
Un zirgs galvu kratot padomāja: “Āāā
Jau tuvojas nakts, vēl jāaizved Atis
Jo kur viņš viens pats, nu kaut kā tā”